Solis pretī digitalizētai grāmatvedībai

2017.gada nogalē SIA “RB Kantoris” uzsāka automatizētas grāmatvedības ieviešanu. Sadarbībā ar AS “Fitek” vairākiem klientiem jau ir ieviesta ienākošo rēķinu digitalizācija, kas ir ieviesusi sekojošus pirmdokumentu apstrādes soļus:
1. Klients nosūta saņemtos piegādātāju rēķinus digitalizācijas uzņēmumam.
2. Digitalizācijas uzņēmums tos apstrādā, nolasot galvenos rēķina datu laukus – piegādātāja nosaukumu, rēķina datumu un numuru, rēķina summu.
3. Dokuments tiek ievietots interneta pārlūkā pieejamā datubāzē fitekin.fitek.com, kur tas ir pieejams gan grāmatvedim, gan klientam.
4. Pēc rēķina apstiprināšanas, rēķina grāmatojums tiek automātiski nosūtīts uz grāmatvedības programmu.

Šo sistēmu esam ieviesuši balstoties uz likuma “Par grāmatvedību” 10.panta noteikumiem, kuru grozījumi stājās spēkā 06.12.2017, kas ļauj grāmatvedības dokumentus (gada pārskatus, inventarizācijas sarakstus, grāmatvedības reģistrus, grāmatvedības organizācijas dokumentus un attaisnojuma dokumentus) pārvērst elektroniskā formā. Šiem elektroniskajiem dokumentiem ir tāds pats juridisks spēks kā oriģinālajam dokumentam.

Kurzemes atpūtas brauciens

Tuvojoties vasaras izskaņai, dodamies atpūtā uz Kurzemes pusi. Potenciāli skatāmo objektu un pieturas vietu ir ļoti daudz, tāpēc pa ceļam ļaujamies izjūtām un apmeklējam vietas, kuras vairāk piesaista. Uzreiz pasteidzoties notikumiem pa priekšu, atliek vien piekrist sen zināmajai patiesībai – tās spontānākās idejas parasti ir arī tās labākās.

Pirmo ieplānojam pastaigu gar jūru Kaltenē – skaista jūra, bariņš gulbju, akmeņi, maz cilvēku. Pilnīgs pretstats vasarīgai dienai kādā no Jūrmalas pludmalēm. Šeit var baudīt mieru. Akmeņi ar jūraszālēm apauguši, kas pie katra vilnīša skalojas uz visām pusēm. Brīžiem pat šķiet, ka tie ir dzīvi un tūlīt aizpeldēs savās gaitās.

Iegriežamies apskatīt Kaltenes kalvas, kas ir laukakmeņu sakopojumi un vaļņveida krāvumi bijušā Baltijas ledus ezera abrāzijas līdzenumā. Tur izveidota dabas taka ar norādēm, ik pa gabaliņam informatīvās plāksnes ar apvidū mītošiem dzīvniekiem, putniem, kā arī kalvās atrodamajiem augiem. Staigājam, meklējam tos lielākos akmeņus, beidzot viens ir atrasts, pie tā arī taisām fotosesiju. Prom dodamies ar pārliecību, ka iespaidīgākie akmeņu krāvumi noteikti ir vietās, pie kurām dabas taka nepieved.

Nu nevar taču pabraukt garām Rojas uzrakstam, neieguļoties burtiņos. Kāja uz bremzēm un stājamies malā.

Izpētām burtiņus, sadalām kur nu kurā paliks, un foto gatavs. Dodamies tālāk.

Izstaigājam Baltās kāpas taku, kas viscaur labiekārtota ar koka celiņiem un trepītēm izbūvēta. Stāvot kāpas augšā, paveras vairākas vietas, kur redzams kā kāpa pārveidojas un vairākus gadus atpakaļ veidotie koka celiņi, jau daļēji ne uz ko nebalstās. Gribot negribot rodas atziņa, ka neviens no šiem dabas veidotajiem objektiem nav mūžīgs, tie visi mainās. Jautājums tikai – kas veidosies vēlāk?

Tuvojamies Kolkas ragam. Esam ieplānojušas līdz tam braukt ar velosipēdiem. Velonoma sazvanīta, divi riteņi rezervēti mūs jau gaida. Iepriekšējā vakarā gan plāni nedaudz pamainās, jo savs ritenis vienmēr šķiet ērtākais un labākais. Tā nu viens velosipēds šorīt tika uzcelts uz mašīnas jumta un ir atceļojis no Rīgas. Iegriežamies nomas punktā, kur paveras skats uz kopskaitā kādiem septiņiem riteņiem. Nu ko, jāizvēlas! Mums rezervēts velosipēds ar ātrumiem, kas izvēli nedaudz sašaurina. Tad izrādās, ka vienam rāmis par lielu, citam sēdeklis nav regulējams. Visbeidzot paliek viens vienīgais īstais, kuram nomas meitenes ātri vēl uztaisa tehnisko apkopi ar ķēdes ieeļļošanu.

Un laižam tālāk, vēl nenojaušot, ka viens no lielākajiem šī pasākuma piedzīvojumiem nupat ir sācies!

Tiekam līdz jūras malai, jo kā gan ir iedomājama braukāšana pa piejūras ciemiem, ja kājas jūras ūdenī vēl nav izmērcētas? Pludmalīte tik šaura, ka sākam jokot par iepriekšēju vietu rezervāciju un nepieciešamību uzstādīt ceļazīmes gulēšanas virzienam, lai garāmgājēji varētu apiet. Iegriešanās šajā pludmalītē mums deva pirmo apjausmu par nomātā velosipēda tehnisko stāvokli. Vai jums ir izdevies nospiest rokas bremzi, ja tā atrodas vertikāli uz augšu no roktura?

Nu, labi ka ātrums nebija liels, tad vienmēr var izlīdzēties arī ar Freda Flinstona metodēm.

Notiek stūres pārregulēšana, kas gan visa ceļa garumā par sevi vēl atgādinās, ik pa laikam ieņemot vien sev vēlamo atrašanās virzienu.

Esam klāt Kolkas ragā. Šī laikam ir vienīgā vieta Kurzemes ziemeļu daļā, kur var redzēt cilvēku barus. Arī mēs aizstaigājam līdz pašam galējam punktam un papriecājamies par to, kā vilnīši krustojas. Suvenīram salasām sauju ar gliemežvākiem.

Novērtējam, ka braukšana pa pludmali neizdosies, jo slapjo smilšu joslas tikpat kā nav. Tāpēc tālāk sekojam norādēm uz veloceliņu nr.557, lai dotos cauri piejūras ciemiem Mazirbes virzienā.

Jau pavisam drīz nomas velosipēds ar ātrumiem pasaka skaidrāk par skaidru, ka izmantošanai ir paredzēts tikai viens ātrums.

Esam ceļa malā, bez jebkādiem instrumentiem, kas gan neko daudz mūsu situācijā nedotu, jo velosipēdu remontēšanai neviena no mums iepriekš nav pievērsusies. Bet tagad mums ir skaidrs, kāpēc nomas punktā drošības pēc iedeva telefona numuru, uz kuru zvanīt ārkārtas situācijās. Ar apziņu, ka mums ir potenciāli glābēji, dodamies tālāk, visu atlikušo ceļa daļu klausoties krakšķošas ķēdes skaņās.

Drīz vien veloceliņš iegriežas mežā, un sākas nākamais pārbaudījums, proti, braukšana pa smilšainiem ceļiem. Nevienu no velosipēdiem par kalnu riteni nenosauksi… Pirmās smiltis, un abas esam no riteņiem nost, sākas stumšana. Smiltīm beidzoties, uzgavilējam, un laižam tālāk. Bet protams, prieki nav ilgi, un stumjam atkal. Cik reizes atkārtojām šo ciklu stumšana – braukšana, kas to lai zina. Pēc kāda laika sāk rasties jautājums, kāpēc mums vispār riteņi ir līdzi, ja realitātē staigājam pa mežu, stumjot tos pie rokas.

Skaidrs, jāmaina braukšanas tehnika. Sākam laist cauri smiltīm lielākā ātrumā, tas strādā, un mūsu pārvietošanās ātrums ievērojami palielinās.

Aizbraucam līdz Vaidei un Saunagam. Abi ciemi mazi, bez kādām ievērojamām tūristus pievilinošām vietām. Skatāmies pulkstenī, un saprotam, ka jāgriežas atpakaļ, jo gribam vēl paspēt veikalā nopirkt pārtiku vakaram. Atpakaļceļš taisnāks par taisnu, pa šosejas malu. Nopriecājamies vien, ka pa šo ceļu braukā maz mašīnu, un minamies uz priekšu.

Pa ceļam uz naktsmīti vēl piesaista Mazirbes laivu kapsēta, kas visdrīzāk izzudīs no tūrisma kartēm tuvāko gadu laikā. Izstaigājam un secinām, ka apskatāmas laivas ir palikušas pavisam maz. Rūpīgi ieskatoties, vairākas laivas vēl ir sazīmējamas jau pilnībā zemē ieaugušas. Iemūžinām vēstures kadrus, un dodamies tālāk.

Nakšņošanu esam ieplānojušas pie Lielirbes ietekas jūrā, kur atrodas vairākas iekārtotas atpūtas vietas. Vietas atrašana prasa nelielu piepūli, jo Google maps šos mazos meža ceļus neatpazīst, labi ka talkā nāk arī Waze. Braucam un līkumojam pa mazajiem celiņiem, un protams, sastopamies arī ar pretī braucošu auto. Vieta pilnīgi nepiemērota, palikt nav kur. Otram auto situācija nedaudz labāka, viņš nobrauc nedaudz no celiņa. Cenšamies tikt garām, riteņi smiltīs, apstājamies, abu auto spoguļi saskaras. Otrs auto izbrauc, mēs arī veiksmīgi tiekam laukā, un turam īkšķus, lai negadītos vēl kāds starpgadījums.

Sasniedzam pirmās atpūtas vietas, un jāsecina, ka jaukā vasaras vakarā arī darbdienas vakars nav situācijas glābējs. Braucam pa piekrasti uz priekšu, un secinām, ka visas iekārtotās vietas jau aizņemtas ar atpūtniekiem. Paliekam ceļa galā, un saprotam, ka tā arī būs mūsu vietiņa.

Latvijā ir daudz vietu, kuras ieraugot, no mutes izsprūk kluss “wow”. Šī ir viena no tādām vietām!

Jau no meža, kur atstājam savu auto, skatoties jūras virzienā, ir skaidrs, ka kaut kas nav kā parasti, pludmale izskatās ļoti plata. Ejot tuvāk, izrādās, ka pusi no šīs pludmales aizņem upe. Skaisti!

Nakts, lietus, zibeņi, pērkons. Tas viss aiz muguras. Uzvārām rīta kafiju, uzēdam brokastis. Un kā nākamo pieturas punktu ieplānojam benzīntanku.

Diemžēl atklāsme par to, ka Kolkas rags un tuvākā apkārtne ir ne tikai sauszemes robeža, bet arī vieta, kur degvielas uzpildes stacijas netiek ierīkotas, nāca par vēlu.

Līdz panikai vēl tālu, benzīns bākā vēl ir, bet liekus līkumus braukāt vairs neplānojam.

Pa ceļam pamanām norādi uz Slīteres bāku, kur uzzinām diezgan daudz vēsturisku faktu par piekrastes veidošanos daudzu tūkstošu gadu garumā. Šī vieta pārsteidz arī ar bērnu radītu rūķu izstādi, kuriem, kā jau personībām, arī vārdiņi izdomāti. Kā arī ar interaktīvu izstādi ar skaitām putnu dziesmām.

Izstaigājam Dundagas pils apkārtni. Šī ēka ir kļuvusi par ļoti multifunkcionālu veidojumu, dodot pajumti gan muzejam, gan avīzes redakcijai, gan frizētavai, gan skolai, un iespējams vēl kādam aktivitātēm.

Atkal esam automašīnā, zvana telefons, atbildu un nobraucu mašīnu malā, jo caur sarunu vēl esmu saklausījusi, ka tikko esam pabraukušas garām Sveču darbnīcai, kas arī esot apciemošanas vērta vieta. Griežam atpakaļ, un mūs sagaida vēl viens liels pārsteigums kurzemnieku atvērtības un uzticēšanās ziņā.

Izrādās, ka saimniece tieši ir sagatavojusies apdarīt medus atvākošanas un izmešanas darbus, un liek mūs abas pie darba. Kastes pilnas ar rāmjiem, ņemam pa vienam, atvākojam, liekam izmešanas mašīnā, un pēc brīža jau medutiņš tek spainī.

Lai vai ko rakstītu grāmatās, mācītu skolās, rādītu muzejos, utt., bet tieši šī vieta man beidzot ir salikusi kopā visu garo medus iegūšanas procesu, jo beidzot redzu, kā tikt līdz rezultātam. Super!

Izmantojam arī iespēju bez kādiem aizsarglīdzekļiem iziet cauri bišu baram. Saimniece nomierina, ka bites nav savā teritorijā, tāpēc neuzbruks. Jāuzmanās vienīgi, lai nejauši kādai neuzkāptu virsū. Drosme jāsaņemas, sāku iet, esmu bišu bara pašā vidū, atpakaļceļa vairs nav, vēl pāris soļu, un viss cauri. Atpakaļ iešanai gan izvēlos ceļu apkārt mājai, jo pie šādām izjūtām laikam tomēr jāpierod.

Tālāk dodamies uz Talsu pusi, iejūtoties kurjeru lomā, jo jānogādā trīs medus burciņas kādam no pastāvīgajiem medus pircējiem. Arī pašām uz mājām aizceļo putotais medus, ko pašas esam sapildījušas burciņās.

Diena sāk ritēt uz otro pusi. Pēdējā apstāšanās vieta Sabilē, kur uzkāpjam vīna kalnā un izpētām iespēju iestādīt pašas savu vīnogu stādu ar “RB Kantoris” uzraksta plāksnīti. Pagaidām ideja paliek apdomāšanai, bet kas zina – varbūt nākotnē arī Sabiles vīna kalnā varēsi atrast daļiņu no mūsu šīs vasaras piedzīvojuma!

Uzsākam mySaldo salīdzināšanas aktu pārvaldības sistēmas izmantošanu

Uzsākam mySaldo salīdzināšanas aktu pārvaldības sistēmas izmantošanu

Uzsākam mySaldo salīdzināšanas aktu pārvaldības sistēmas izmantošanu, kas mums ļaus efektīvāk komunicēt ar savu klientu debitoriem un kreditoriem grāmatvedības datu salīdzināšanas nolūkos. Lasīt vairāk

Pievienojamies grāmatvežu asociācijai

Pievienojamies grāmatvežu asociācijai

Mēs atbalstām kvalitatīvu ārpakalpojumu grāmatvedības pakalpojumu sniegšanu, tāpēc pievienojamies Latvijas Grāmatvedības ārpakalpojumu asociācijai. Lasīt vairāk

AAS BTA

Noslēdzam līgumu par profesionālās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu

Rūpējoties par sniegto pakalpojumu kvalitāti un maksimāli cenšoties pasargāt klientu no iespējamām kļūdām, noslēdzam līgumu ar AAS BTA par grāmatvežu darba profesionālo civiltiesisko apdrošināšanu. Lasīt vairāk